Kā neapmaldīties nezināmā mežā

Patreiz tuvojas zelta rudens, daudzi dodas sēņu vākšanas gaitās. Un padoms noderēs arī citiem, kuri veic meža aktivitātes tālu prom no apdzīvotajām vietām. 

Mēs mīlam visi dabu, un mīlam pa laikam atrasties meža ielokā. Pa lielākai daļai mums šie meža masīvi ir nepazīstami, jo esam pirmo un lielākoties arī pēdējo reizi konkrētajā iecirknī.

Protams, 21. gadsimta otrajā desmitgadē esam apgādāti ar dažādām IT tehnoloģijām un viedierīcēm. Kas mūs notes reizē “izvedīs” no nezināmām un neapdzīvotām vietām pie civilizācijas. Tomēr reizēm gadās krīzes situācijas. Ko darīt?

Vispirms jāsagatavojas konkrētam pārgājienam. Tas ir vismuļķigākais piegājiens, kad ejam uz mežiem spontāni pēc principa “kur acis rāda”. Vispirms tomēr nāktos darīt:
– vēl iepriekšējā dienā izpētam kartes. Piemŗam, caur “Google maps” saiti vai aplikāciju uzzināsim: vai tur ir mežs, vai purvs, vai stigas, vai gravas vai kas cits.
– vērīgāk kā citām reizēm ieklausīsimies laika prognozēs. To vislabāk darīt ne ātrāk kā vienu dienu iepriekš, jo šīs prognozes tad ir visprecīzākās.
– sagatavojam apģērbu, kas nelaiž cauri mitrumu, ir pietiekoši elpojošs un ir pietiekami biezs gaidāmajiem konkrētiem laika apstākļiem.
– ja dodamies ar personisko automobili, tad izpētam piebraucamos ceļus un vietas, kur drošībā var atstāt braucamrīku; ja dodamies ar sabiedrisko transportu – tad savukārt uzzinām attiecīgos transporta laiku sarakstu. Ne visur būs spēkā situācija “nākamais autobuss būs pēc 10 minūtēm”.
– par tām pašām viedierīcēm… ne vienmēr aiz tele- torņu attāluma tās strādās un būs mobilie sakari pieejami. Un jau mežā būs jāsargā šie aparāti no pazušanas. Padoms ir: tos ielikt maciņā, kurus savukārt striķītī piestiprina pie kāda apgērba atloka. Ja viedierīce ir vienkārši ārkabatā, tad tās izkrišanu sūnā nedzirdērim. Vien pēc ilgāka laika apjēgsim, ka aparāts aizgājis nebūtībā. It kā sīkums šo lasot, bet cilvēks ir tuvu traģēdijai, kad tas notiek.
– un atceramies, uz mežu nekad neejam vienatnē, pat tad, ja konkrētais apvidus iecirknis šķietas pazīstams. Mežā var ne tikai apmaldīties, bet var gadīties arī dažādas citādas problēmas. Mežs skarbi atsaucas vieglprātīgiem cilvēkiem.
– tieši, pirms ejam mežā, sarunājam vietu. Kur satiekamies, ja nu pēkāņi gadās vienam otru pazaudēt aiz kokiem un krūmiem. Vai tā būtu automašīnas stāvvieta vai kāda cita konkrēta vieta. Starp citu, šāds padoms labi der, ja esam kādā pasaules megapilsētā, kur esam pirmo reizi, un kur daudz tautas uz ielas.
***

Ja veicam iepriekšminētos minimālā līmeņa gatavošanos darbus, tad varbūtība apmaldīties nepazīstamā un krūmainā apvidū ir minimālas. Taču tomēr ir situācijas, kad cilvēki apjūk. Skatāmies visur riņķi, tik nepazīstami koki vējā šņāc. Apkart nekādas cilvēku pazīmes. Viss kaut kāds svešāds un nezināms. Neesam mobilo sakaru zonā. Ko tad darīt?

* Vispirms nomierināmies, neļaujam stresam sevī ienākt. Ievelkam elpu un ar vēsu skatienu pavērojam apkārtni. Vismuļķīgākais, ko reizēm cilvēki šādā situācijā dara – sāk bezmērķīgi ātrā tempā nesties uz dažādām pusēm.

* Mēģinam sasaukt savu pārinieku. Ja esam divatā vai lielākā skaitā, tad ik pa kādām 2 minūtem pametam acis, vai neesam pazaudējuši blakus esošo cilvēku. Dažiem cilvēkiem gadās aizrauties, tās smukākās sēnes meklējumos uz brīdi aizmirstam par blakus staigājošiem biedriem. Un nejauši esam vairāku simtu metru attālumā no pārējiem. Tātad vienatnē. Protams, šodien ir izgudrotas dažādas pret-nomaldīšanās ierīces, kas ne katram zināmas un pieejamas. Par tām pastāstīsim kādā no nākamajiem šā bloga rakstiem.

* Kad esam viens, un nedaudz nomierināmies, tad … klausāmies. Reizēm caur vēja radīto fonu var dzirdēt iztālēm traktortehnikas skaņas, vai kādas ražotnes dunu, vai kāda braucamrīka troksni. Ejot tajā virzienā, nonāksim pie ceļa.

* Ar vēsu pratu varam ieskatīties, varbūt kādā pusē no skursteņa ceļas dūmi. Tā gan ir dabas piesārņošana, taču konkrētajā notes reizē šāds orientieris var labi izpalīdzēt.

* Vienkārši mežā varam uzdurties uz traktortehnikas iebrauktajām sliedēm. Ejot pa tām, mēs iznāksim pie lielāka ceļa vai apdzīvotās vietas.

* Ja mums līdzi ir ļoti nepieciešanā lieta- “klasiskais” kompass, tad ievērojam to debess pusi, kādā esam iegājuši mežā. Un atpakaļceļā tad ir jāiet pretējā virzienā.

* Nu jā, tagad ir retam tāds rokaspulstenis ar rādītājiem. Bet ja tāds ir, tad arī pēc tā var noteikt debepusi. Tas jādara kombinācijā ar sauli pie debesīm. Latvijā ir zināms (pie t.s. vasaras laika), plkst. 14:00 saule ir aptuveni dienvidos, 17:00- dienvidrietumos, 19:00 ir rietumos. Attiecīgi tad var izrēķināt arī pārējās debesu puses.

* Taču sēņu laikos bieži ir dienas, kad saule pie debesīm neredzas. Tad “palīgā” nāk dažas tautas pazīmes:
– meža skudras savu pūzni taisa uz dienvidiem no koka;
– tiem pašiem kokiem vairāk sūnas ir ziemeļu pusē.
– kokiem vairāk un kuplaki zaru ir dienvidu pusē;
– arī guļošais akmens vairāk ir apsūnojis ziemeļu pusē;
– ja ir kāds mazs dīķītis redzams, tad tā ziemeļu krastā ir lielāka un un ar vairak ziediem pārklājušies zālaugi.

* Tā vai citādi – vienmēr saglabājam vēsu prātu un nesteidzamies. Vēl labāk mežā spieķa vietā paņemt kādu taisnu koku un ar to staigāt. Tā nav vecuma pazīme, tas ir visai nepieciešams aizsardzības rīks. Ar to domajot, ka jātausta zeme, pa kuru tūdaļ taisāmies iet. Daudzviet arī Latvijas mežos ir tie mikropurvi, kas no virskārtas nav redzami. Tomēr tajos viegli var iekrist.

* Un arī katrs solis ir jāliek ap apdomu, lēni un un zinot, kur mēs pēdas liekam. Nevienam nav vajadzīgas liekas problēmas, kad apmaldīšanās kombinējas vēl ar kāju sastiepumiem vai mežģījumiem.