Kuri bija garākie kari pasaules vēsturē?

Pie tiem noteikti nepieskaitīsim Pirmo un Otro Pasaules karu.  Nepieskaitīsim Trīsdesmitgaru un Simtgadu karu. Lielākie cīniņi fiksētajā pasaules vēsturē ir pavisam citi. Kuri? Piedāvajam šo notikumu “top 5”.

Lielākās un garākās konfrontācijas vēsturē ir sekojošās…

Nr.5 “godā” būs Bizantijas – Seldžukas karš (260 gadu garumā).

Konflikts starp Romas Austrumu (Bizantijas) impēriju un turku- seldžuku klejotāju ciltīm nobrieda mūsu ēras pirmās tūkstošgades sākumā. Seldžuki tajā laikā iekaroja aizvien jaunas un jaunas teritorijas, stiprināja savu armiju. Viņi kļuva par draudošu pretspēku toreiz lielākajām impērijām, tostarp arī Bizantijai. Iesākumā tās bija neliela mēroga kaujas, kas kļuva aizvien biežākas, līdz 1048. gadā konfrontācija pārauga pilna mēroga karā. To Otrās Romas (tieši tā dēvēja Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli – jo tajā turpinājās Romas impērijas dzīves stils un tradīcijas) karaspēks vispirms uzvarēja. Tomēr vēlākajos gados tika piedzīvotas vairākas graujošas sakāves, un grieķi tad pazaudēja gandrīz visas teritorijas Mazāzijā, ļaujot turkiem nostiprināties stratēģiski svarīgos cietokšņos Vidusjūras piekrastē. Šie cietokšņi un apkārtējās teritorijas izveidoja Ikonisko sultanātu, kura karaspēks turpināja karošanu ar bizantiešiem līdz 1308. gadam. Tajā gadā sultanāts zaudēja cīņā ar citiem iekarotājiem no austrumu puses – mongoļiem, un sadalījās mazākās valstiņās. No vienas pēc tam izauga Lielā Osmānu impērija, kuras karspēks 214 gadu garumā arīdzan veda karu ar Bizantiju.  Tā rezultātā Bizantija tika sakauta pilnībā.

Nr. 4 – Araukānas karš (290 gadi).

Šī konfrontācija risinājās Dienvidamerikā. Tas bija konflikts starp iedzimtajiem indiāņiem – araukāniem (pazīstami arī kā mapuče ciltis), kuri dzīvoja tagadējās Čīles teritorijā un Spānijas konkistadoriem, kuru pusē arīdzan karoja dažas indiāņu ciltis. Araukāni sīksti pretojās eiropiešiem ilgstošā laika periodā, viņi bija spēcīgākie pretinieki Spānijas karalistes spēkiem starp visām Dienvidamerikas indiāņu ciltīm. Karš, kas sākās 1536. gadā un turpinājās gandrīz trīs gadsimtus, nogurdināja pretinieka spēkus. Un indiāņi tā rezultātā 19. gadsimtā panāca savu mērķi – Čīles neatkarības pasludināšanu. Tajās kaujās radās un rūdījās savi varoņi, starp kuriem slavenākais bija kaujinieks vārdā Galvarīno, kurš pret spāņiem cīnījās ar nocirstām rokām. Varonis ir labi zināms arī šodien Čīles iedzīvotājiem un tiek godināts kā vēsturiska personība.

Nr.3 – Trīssimttrīsdesmitpiecu gadu karš (335 gadi).

Šī garā konfrontācija starp Nīderlandi un Silli salu arhepilāgu (kas atrodas netālu uz dienvidrietumiem no Lielbritānijas) – bija visai savāda. Abi pretinieki atklātā kaujā tā arī nesastapās ne reizi. Tomēr viss sākās ne tik mierīgi. 17. gadsimta otrajā pusē Lielbritānijas parlamentārietis Olivers Kromvels ar saviem piekritējiem guva virsroku pār rojālistiem, kā rezultātā Lielbritānija no absolūtas monarhijas pārtapa par republiku. Zaudētāji glābās bēgot uz Silli salu arhepilāgu, kas piederēja vienam no rojālistiem. Savukārt Nīderlandes valdošā vara nolēma izmantot šo situāciju, pieslējās uzvarētājiem un aizsūtīja daļu savu floti pret aizbēgušajiem rojālistiem, cerot iegūt arī sev kādu bonusu (teritoriju Lielbritānijā vai kādu daļu no Lielbritānijas valsts zelta), cerībā uz vieglu uzvaru. Tomēr Silli salā esošie rojālisti spēja, kā mūsdienās saka, pārgrupēties un deva iznīcinošu triecienu Nīderlandes kuģiem. Pēc dažām dienām pie salām pietuvojās Nīderlandes flotes galvenie spēki, no rojālistiem tika pieprasīta kompensācija par nogremdētiem kuģiem un pazaudētām kravām.  Saņemot uz šo noraidījumu, Nīderlande 1651. gada 30. martā pieteica karu Silli salām un… devās prom. Notika tā, ka dažus mēnešu vēlāk rojālisti padevās Lielbritānijas parlamentāriešiem, bet Nīderlande tā arī nenoslēdza mieru ar Silli salām aiz nezināšanas, ar ko tad vispār būtu šāds miers slēdzams.  Jo Silli salas pievienojās Lielbritānijas jaunajai kārtībai, bet ar britiem Nīderlande nekaroja. Šis savādais “karš” noslēdzās tikai 1985. gadā, kad jau šo laiku Silli salu Padomes priekšsēdētājs Rojs Dunkans saprata, ka formāli salas atrodas karastāvoklī ar Nīderlandi. 1986. gada 17. aprīlī holandiešu sūtnis ieradās salās un novērsa šo pārpratumu, noslēdzot ar salas padomi miera līgumu.

Nr. 2. Romiešu – persiešu kari (721 gadi).

Tā bija konfliktu sērija starp grieķu – romiešu civilizāciju un valstiskajiem veidojumiem tagadējā Irānas teritorijā. Visu šo var apvienot vienā karā, jo arī pieklusuma brīžos nekādi miera līgumi netika slēgti, bet abās pretinieku pusēs valdošās dinastijas šīs cīņas uztvēra kā likteņa neizbēgamību. Konflikts starp Persiju un Romas Republiku sākās vēl 53. gadā pirms mūsu ēras, kad slavenais romiešu karavadonis Marks Licīnijs Krass, kuram piederēja Romas province Sīrija, ielauzās Persijas teritorijā ar daudzskaitlīgu armiju. Mērķis šim karam bija Romas impērijas paplašināšana līdz pat Indijai. Tomēr romieši cieta graujošus zaudējumus, un dažus gadus vēlāk persieši jau ielauzās Romas pārvaldītajās austrumu teritorijās. Visa tālākā karadarbība bija valdnieku intrigu, viltību virkne un atklātu konfliktu sērija, kas ilga vairāk kā 7 gadsimtus. Abas lielvaras ar mainīgiem panākumiem centās novājināt viena otru. Mūsu ēras 226. gadā Persijas Impērijas vietu vēsturē ieņēma Sasinīdu impērija, kuras karaspēks tāpat turpināja karot ar Romas impēriju. Vēl 250 gadus vēlāk Romas Impērija pārstāja eksistēt, bet Sasinīdu Impērijas karaspēks turpināja cīņas ar Romas Austrumu impēriju (Bizantiju). Asiņaino karu virkne ne pie kā nenoveda, abas impērijas novājinājās. Kā rezultātā Irānas teritoriju iekaroja Arābu Kalifāta spēki, un ilgais romiešu – persiešu karš līdz ar to noslēdzās.

Nr.1 – Rekonkista periods (770 gadi).

Rekonkista periods Pireneju pussalā turpinājās no 770. līdz 1540. gadam, kad noslēdzās kauju virkne starp musulmaņu ticībā esošajiem arābiem un kristiešiem – spāņiem, portugāļiem Pireneju pussalā. Perioda sākumā arābi iekaroja lielu daļu no pussalas un apspieda kristiešus. Tomēr daļā Pireneju pussalā savu ietekmi saglabāja kristiešu valdījumi, kuri bieži karoja arī  savā starpā. Tomēr to valdnieki bija vienoti cīņā pret musulmaņiem. Kaujas starp divu ticību spēkiem te rimās, te atkal atsākās līdz asiņainam līmenim. Galu galā musulmaņu spēki izsīka, un arābu spēki tika izspiesti no tagadējās Spānijas teritorijas, kur 15. gadsimta otrajā pusē nodibinājās vienota valsts. Pēc visgarākā kara fiksētajā pasaules vēsturē sākās lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.